starpbrīdis
Mācīšanās nekad nebeidzas, bet skola gan. Laikā, kurā intensīvi rit debates par izglītības sistēmas kvalitāti, STROIKA piedāvā jaunākās paaudzes autoru refleksiju par savu skolas laiku rakstu sērijā “SKOLA 2018“.
esība
Man parasti ir jautri būt.
Bet esība tolaik neļāva.
Ir jocīgs lūzuma punkts,
Kad starp sevi un citiem ir liels solis.
Un tu nezini – likt kāju pāri vai palikt šeit,
Kur grīda stabila un robežu nav.
Bet kāpēc nelec? Man interesē, bet man nelec.
Tāpat kā 2012. gadā tas žigulis,
Kurā mani iesēdināja, lai pamētātu saulītes. Nu, nelec.
Es skatos tos melnbaltos video,
Klausos gudru vīru tekstos,
Kuru intonācija ir vienāda.
Es cenšos visu filtrēt kā dzidru avota ūdeni,
Bet man joprojām baigi nelec.
Pif, paf – ir viss, ko es atceros.
Man šķiet, ka skola ir vieta,
Kur tu vēlies draudzēties.
Vai arī vismaz mēģini, jo – kāpēc gan ne?
Bet.
Mēs sēžam uz neērtiem krēsliem,
Man ir notirpis dibens, un es esmu aizrijusies ar viņas vārdiem,
Kas duras kaklā kā iesprūdušas zivs asakas.
Viņa ir apņēmusi abas smadzeņu puslodes
Un aptumšojusi skaidro saprātu.
Es vairs neesmu spējīga atpazīt pati sevi.
Vai to var saukt par draudzību?
Esība bija lūzuma otrajā pusē.
Mans es ir žigulī.
Varbūt kaut kas nelec, bet varbūt nemaz arī nevajag.
