pie klasesbiedrenes
Mācīšanās nekad nebeidzas, bet skola gan. Laikā, kurā intensīvi rit debates par izglītības sistēmas kvalitāti, STROIKA piedāvā jaunākās paaudzes autoru refleksiju par savu skolas laiku rakstu sērijā “SKOLA 2018“.
Pie klasesbiedrenes
Ziema 2018
Pieglausties ādai, kas smaržoja kā mandarīns: izlobīt, sajust svaigumu, sakošļāt pa daiviņai, sagaršot ik rievu, noārdīt plēvi un norīt.
Tā bija netipiski silta ziemas nakts, pietiekami silta, lai varētu noticēt, ka vien nesen sācies rudens. Domājot vairāk, noprotu, ka es un Kraukle bijām pamatīgi salakušās vīnu, un tieši tas mūsu smadzenēm iestāstīja, ka nesalst.
Ar plikām kājām sēdējām uz slidkalniņa. Varu derēt, ka man un Krauklei tur tonakt uzkāpt bija tikpat grūti kā citiem Tatros. Viņa ar kliba leoparda izveicību metās augšā pirmā. Kājas mazliet tielējās un pinās. Zālājā izkaisīts gulēja mandarīnmizu konfeti. Draudzene sniedza roku, bet man tas bija slīd, slīd, slīd kalniņš, tikai ar trešo mēģinājumu tiku augšup. Te nu mēs bijām, zem ziemas zvaigznēm, pasaules virsotnē. Kraukle pīpēja, ko darījām mēs visi, ja iesaistīts bija alkohols. Toreiz tā bija pieņemts, un citi bez piecām minūtēm pilngadīgo normatīvi ziņoja, ka tas pat lāga neskaitoties.
Otra meitenes roka bija man ap kaklu, gandrīz uz krūts, mana galva uz viņas pleca. Kraukle, viņas tvēriens.. Klusa, kodolīga pulsēja primitīvā daba, ass instinkts, tiešums, krācošs un izaicinošs sitās viņas pulss… Ar citām meitenēm man kuņģis nebija kņudējis.
Es tajā vakarā biju bučojusies ar Annu, Diānu, laikam arī ar Kristīni.. Paguvusi ar Kraukli. Ar Līvu tikai un vienīgi tāpēc, nē, ka viņai bija Kārlis. Kārlis, kas vakar viņu nokrāpis, bet viņa tobrīd to vēl nezināja. Tā darījām mēs visas, ja iesaistīts bija alkohols. Toreiz tā bija pieņemts, un citi bez piecām minūtēm pilngadīgo normatīvi ziņoja, ka tas pat lāga neskaitoties.
Laiks atskābekļojās, uz brīdi iekonservēts uz priekšu neritēja un deva man un Krauklei mirkli. Ārā neviena vairs nebija, fonā draugi mauroja Dzērvenīti un piebeidza Nemiroff paliekas.
“Elizabet.. Vai tev ir bail nomirt?” Kraukle, apdzēšot Lucky Strike benčiku, bezemocionāli jautāja. Viņas balss pieglaudās nakts klusumam tik cieši, ka šķita šī skaņa ir vien klusuma atzars. Par Betu mani sauca bieži, Elizabete daudziem šķita par garu, bet ne Krauklei. Man patika domāt, ka viņa grib būt man īpaša. Viņai gandrīz neviens nepatika. Meitene mēdza padzist apātijā un atgriezties vēlāk. Mēdza nerunāt nedēļu, tad atkal cieši draudzēties un ķēmoties. Kādu brīdi es tur gulēju. Ikreiz, kad piedalījās vīns, sāku pļāpāt, lielākoties tā it kā mīcītu rauga mīklu: uz vietas, vienveidīgi, lēnām. Tik lēni. Tik lēni kā tad, kad jāgaida pēdējie pilieni iztekam.
“Jā. Es ļoti baidos nomirt jauna, es negribu nomirt. Man ir bail.. Ja nu man nepietiek spēka, ja nu es pazūdu, sabrūku.. Tu saproti?” Mana mēle bija kā staipīgs receklis, īsti neklausīja un lāga nepakļāvās smadzeņu stabulei.
“Es saprotu, ko tu domā. Dažreiz man šķiet, es jau esmu mirusi.. Ka viņi mani dabūjuši, ka esmu.. Un.. Nevaru. Aiziet nevaru.” Es nezinu, vai to biju domājusi, bet piekritu teiktajam. Atskatījos, nopētot bālo augumu, īsu, spurainu matu ieskauto seju un spulgojošās acis, kas tumsā, tikai parakājoties atmiņu čemuros, atausa gaiši pelēkas. Viņa bija tik nopietna, lūpās ne miņas no smaida. Vienmēr tik nopietna. Tukšie, tumšie acu dobumi pauda bezgalīgas skumjas. Jutu kā mūs pārņem sāpes, viens nervs ziņoja otram, otrs trešam, iekustinot, iedzīvinot domas. Sāpes, tik ilgas kā dzīvība, par gadiem, kas vēl jādzīvo, gadiem, kas izdzīvoti. Gan jau to bija jau paudis Dekarts vai kāds cits filozofs, bet man… Man tā notika pirmo reizi. Tās sāpes, kuras suns kauc mēnesim, ko stirna smilkst tikko dzimušu mazuli zaudēdama lūsim, manī ielija sāpes tik vecas kā pasaule. Sāpes, kas visbiežāk piemeklē tikai, kad rīklē liets vīns. Kraukle satvēra manu roku, palika vieglāk, pieci pirksti domu pinkas atšķetināja, vismaz daļēji.
Viņa mani turēja, turēja līdz mēs sēdējām dūnās, līdz es gandrīz būtu varējusi mierā aizmigt uz mūžu un nebaidīties, līdz pēdas tapa nejūtīgas. Bet es nespēju būt nejūtīga, gribēju..
Pieglausties ādai, kas smaržoja kā mandarīns: izlobīt, sajust svaigumu, sakošļāt pa daiviņai, sagaršot ik rievu, noārdīt plēvi un norīt. Pulsēja instinkts, medību adrenalīns, mirklis pirms kaķa leciena, kas rezultēsies ar pārkostu rīkli..
Saspiedās lūpas ar Kraukli, un tas bija gandrīz plēsīgi, viņa iecirta savus priekšzobus manā apakšlūpā, vēlāk ar ilkni izvilinot asins tercīti, ar nagiem ieķēros viņai rokā. Pārkodu sāpes, izspļāvu žulti, plēsu bailes, ārdījos, viņa ārdījās. Ārdījās. Ārdīja. Ārdīju. Ārdījām.. Zvērīgums noplaka, mēs kļuvām maigākas.. Kļuvām maigākas. Maigas.
No rīta man līdz asarām sāpēja galva, biju pienaglota gultai un locījos šķietamā agonijā. Kraukle vēma un tāpēc, ka atšķirībā no manis bija saņēmusies piecelties, atnesa ibumetīnu arī man. Tikai, kad Rūsiņš mums jautāja:”eu, čiepas… Nu nemuld, jūs, ko vakar sakāvāties? Paskat kāda Betai strīpa aiz auss.. Un, watafak, Kraukle, kas tev ar rokām..”
Tikai tad pušumi sāka sūrstēt.
