Post-padomju tranšejās maldoties.

         Tas bija agrīns rudens vakars, kurā mēs, bariņš ar pašpasludinātiem pseido-intelektuāļiem, migrējām no bāra R uz bāru A. Straujā Centra satiksme lauza mūsu soļus. Mēs bijām tikko dzimuši, izslīdējuši no sociālisma reālisma sausās dzemdes. Jo dziļāk mēs līdām metropoles piepildītajos labirintos, jo ciešāk mūsu elpu aizsita augstprātīgās filoloģijas amēbas. Saraustītās astmas lēkmes iespaidā mēs paniski meklējām izeju, aizbēgšanu no staļina piesmieto vārdu mantojuma. 

         Vēl pēc pāris soļiem mūsu priekšā vērās pašnāvnieku iecienītie ūdens plašumi. Vecpilsētas izmisušie vēji mūs bija veduši tuvāk krastmalai. Bungādiņās atbalsojās plūstošās, roofiju piesātinātās klubu vārsmas. Upes ūdens, it kā saprotot mūsu nākotnes vektoru, nemierīgi bangojās pret betonētajiem viļņu lauzējiem. Šajā brīdī mūsu acu skatienus piesaistīja smalku ūsu kopums. Tās bija sekundes, varbūt tikai sekundes simtdaļas, kurās mūsu priekša iznira sen pazudis ronis. Mēs nevarējām vilcināties. Šī bija pēdējā iespēja izlauzties, pamest satrūdējušos reakcionāru masīvus. Pazibēja laso. Pārsteigtais ronis ierējās. Uzlekuši uz tā slidenajām miesām, mēs uzsākām mežonīgo skrējienu pretī jaunajam.

         Ronis sāka pagurt. Likās, ka katrs nopeldētais metrs spieda to eksponenciāli sarauties. Milzīgā berze karsēja peldoņas ķermeni, līdz tas kļuva sarkanāks par odekolona baudītāju sejām. Nedrīkstēja apstāties. Aiz miglainajiem upes līčiem jau vīdēja nezināmais, neviena neizpētītais krasts. Katra mūsu ķermeņa šūna vibrēja neparedzamā gaidās. Ātrāk, nepielūdzamāk, straujāk! Tāds bija mūsu tik tikko uzplaukušās iekāres moto. Ronis elsojot nesās sēkļa virzienā. Vēl tikai pārsimts pēdas! Cauri tā biezajam apmatojumam izspiedās baltkvēles uguns liesma. Tad vēl viena. Un vēl viena. Mēs bijām pavisam tuvu, un mūsu pēdas jau aizķērās baltajās grunts smiltīs. Roņa pleznas apņēma gaistoša uguns. Pavisam īsa brīža laikā tā paspēja pārklāt pilnīgi visu dzīvnieka ķermeni. Neizturējis, ronis pārpasaulīgi iegārdzās un eksplodēja ar jaunā gada salūta cienīgu vērienu. 

         Nav zināms, pēc cik ilga laika mēs pamodāmies. Ar zobos salipušām pludmales smiltīm, mēs sparīgi uztrausāmies kājās. Mūsu priekšā bija tikai viena telpa, viens objekts. Mūsu priekšā bija STROIKA. To pirms trīsdesmit gadiem visticamāk bija cēlis kāds reketieris vai kāds oligarhs, kura bagātība noteikti izputēja neskaitāmu tiesas procesu gaitā. Tagad milzīgā, nepabeigtā villa stāvēja tukša. Atlauztās durvju ailes izgaismoja nesakarīgie, vietām noberztie grafiti zīmējumi. Ne mirkli nekavējoties, mēs devāmies iekšā.

         Tas bija stāvs, tas bija STROIKAS pirmais stāvs, kuru aizskāra mūsu zābaku zoles. Šī nebija vienkārša vai ikdienišķa ēka – to varēja sajust jau no gaisa vien. Parasto pūstošo sienu aromātu šeit aizstāja maiga un viegli glāstoša brāzma. Satvērusi mūs savos nagos, tā no mūsu galvām izpūta jebkāda veida saspringumu, raizes un uztraukumu. Vairs nepastāvēja šaubas – tās bija liekas. Mēs zinājām, kas mēs esam, mēs nojautām, kas mēs bijām un mēs gaidījām, kas mēs būsim. Nesaprotamie morfoloģijas koncepti šādā atmosfērā nespēja izdzīvot. Šeit vārds bija brīvs, nepiesaistīts un nevienam nepiederošs. Tas bija pilnīgs lingustiskais atslābums, kuram savu eksistenci nebija nepieciešams pamatot. Tas bija stāvs, tas bija STROIKAS pirmais stāvs, kuru nu pameta mūsu zābaku zoles.

         Tas bija stāvs, tas bija STROIKAS otrais stāvs, kurā pazuda mūsu prāts. Acu priekšā pavērās karnivāls, kurā klauni, zvēri un parastie mirstīgie, ekstāzes ripas sarijušies, spēlēja paslēpes. Galdi nebija klāti un neviens mūs šeit negaidīja, bet mēs bijām mērojuši garo snobu alejas ceļu, lai visi cirka meistari būtu vienuviet. Mēs nezinājām, cik ilgi viņi ļaus mums viesoties, cik ilgi zīmēsim uz sienām burtus, kas kā vīnogas griežas spirālē, jautrā karuselī, gar celtnes stūriem un izšķaidītajiem logiem. Bet mēs zinājām, ka paliksim tik ilgi, cik mūs baros trakuma proteīni un indīgās krāsas, paliksim tik ilgi, cik izturēsim bez miega, uzsūcot melnās kafijas biezumus. Tas bija stāvs, tas bija STROIKAS otrais stāvs, kurā krāsas saplūst vienā.

         Tas bija stāvs, tas bija STROIKAS trešais stāvs, kurā pazuda mūsu acu skatieni. Ar “Pravdu” nolīmētās sienas virmoja nesaprotamā ņirboņā. Avīžu virsraksti ieplūda viens otrā, izjaucot visas robežas starp 1979., 1968. un 1956.gada izdevumiem. Mūsu centieni saprast šeit valdošo haosu bija lemti neveiksmei. Uz sienām parādījās aizvien jauni laikrakstu numuri, galu galā sasniedzot 2113., 2145 un 2192. gadu. To ziņas bija neiespējami izlasīt – paši burti bija salipuši milzīgā zupā, kuru šeit valdošais spēks vārīja kopā ar nepasterizētu pienu. Mēs nezinājām, ko sagaidīt no nākotnes, tādēļ mēs pārstājām gaidīt. Kopā ar saspiestajiem Pravdas burtiem mēs mērcējāmies neizprotamā ķīselī, nesaņemot mierinājumu un arī to neprasot. Tas bija stāvs, tas bija STROIKAS trešais stāvs, no kura mēs aizpeldējām kā Dņepras plūdu rauti.

         Tas bija stāvs, tas bija STROIKAS ceturtais stāvs, kurā mūs sagaidīja skaļas šnaucienu skaņas. Svaigais literatūras pabērnu gaiss tuvojās pretim, pievelkot mūs kā nagliņas pie sarūsējuša magnēta. Stāvs bija gandrīz pilnībā sabrucis un kuru katru brīdi draudēja uzgāzties uz mūsu galvām. Apdedzināti elektrības vadi, salauzti podi un antīkas sekcijas izdaiļoja apskādēto grīdas segumu. Pašā vidū, azbesta putekļu apskauts, sēdēja nenosakāmas izcelsmes un dzimuma cilvēks. Pagriezis mums muguru, viņš paniski skrāpēja galda virsmu. Tikai spēruši soļus viņa virzienā, mēs sapratām ka saraustītās kustības radīja un sadalīja kokaīna līnijas. Uz zemes pie cilvēka kājām mētājās sadurstīta Dienvidamerikas pulvera paka. Mūsu ziņkārībai nebija robežu. Kas bija šis mistiskais cilvēks un kādēļ viņa gļotādai nācās uzsūkt vērmeļu garšas miltus? Nākamajā sekundē zem mūsu zābakiem salūza sapuvušie grīdas dēļi. Hermafrodīts atrāvās no sarulētās banknotes tvēriena. Mēs nebijām aptvēruši notiekošā nopietnību, kad mūsu virzienā jau raudzijās tik tikko ieeļotas puškas stobrs. Pulvera baudītāja rokas nesakarīgi raustījās. Mēs bijām iesprūduši starp garlaicību un mūžību. Mums bija tikai īss mirklis. Racionālā domāšana atslēdzās. Rokas instiktīvi satvēra vadu mezglu un strauji parāva to mūsu virzienā. Cauri STROIKAS sienām atbalsojās nezināmā kaucieni. Ar vadiem savienotā lustra bija uzkritusi uz viņa kalsnā ķermeņa. Lieki negaidot, mēs drāzāmies prom. Tas bija stāvs, tas bija STROIKAS ceturtais stāvs, kuru pametot no šņaucēja pistoles izlidoja nevainīgi ziepjūdens burbuļi. 

         Tas nebija stāvs, tas nebija STROIKAS nākamais stāvs - mēs nonācām uz Dubajas līnijai cienīga jumta. Viss iepriekš piedzīvotais pārpludināja mūsu stāvus un lika tiem izgaist ar kodolreakcijai raksturīgu spēku. Sadalīti neskaitāmās elementārdaļinās, mēs sekunžu laikā sansiedzām nomaļākos materiālā visuma nostūrus. Mēs aiznesām atslābumu, nenoteiktību, nezināmo un piedzīvojumu vistālākajā nākotnē. 

Tā ir STROIKA