ģimnāzista skumju hronika
Mācīšanās nekad nebeidzas, bet skola gan. Laikā, kurā intensīvi rit debates par izglītības sistēmas kvalitāti, STROIKA piedāvā jaunākās paaudzes autoru refleksiju par savu skolas laiku rakstu sērijā “SKOLA 2018“.
06.12.2018. Es nevēlos pirmdien iet uz skolu, jo atkal jutīšos par sevi slikti un vēlēšos palīst zem kāda akmens.
24.07.2020. Man ir grūti nevainot skolu saistībā ar savu mentālo veselību :(
11.01.2018. Jauns gads, jaunas asaras ēdnīcā.
29.10.2020. Diezgan žēl, ka trīs gados izšķērdēju savu laiku un enerģiju, nevis ārstēju depresiju un nomainīju skolu, bet toreiz man nebija spēka.
09.02.2018. Ģeogrāfijas skolotāja dati par iedzīvotāju skaitu izraisīja panikas lēkmi. Tādas piedzīvoju arvien biežāk.
16.06.2022. Vidusskolas klasesbiedri mani vajā sapņos, es esmu nogurusi, cik var???
05.04.2018. Pēdējās dienas es tikai raudu vai mācos. Vai arī raudu UN mācos.
22.10.2023. Satiku tusā savu vidusskolas klasesbiedreni un bija vērtīgi parunāties – par to, kā pieredzes atšķīrās, par piederības sajūtu, pašreizējo dzīvi un skolas laiku. Un bija jauki, ka viņa patiesi teica, ka priecājas par mani un vēl savu labo enerģiju. Varbūt jāatlaiž sāpes un jāaizmirst pagātne.
22.04.2018. Man raujas vēders čokurā no apziņas, ka rīt jāiet uz skolu.
23.07.2024. Pirmo reizi ļoti ilgā laikā biju K.Valdemāra ielas Caffeine, un es satrūkos, ieraugot pie kases manu vidusskolas klasesbiedreni, kura bija ļoti jauka pret mani un vaicāja, vai viņu atceros. Tas tik ļoti izsita mani no sliedēm.
16.05.2018. Es esmu stipra neatkarīga sieviete, man nevajag daudz draugu.
15.08.2024. Ceļojumā sapratu, ka patiesi stilīgie cilvēki no vidusskolas bija diezgan jauki pret mani. Mēs nebijām draugi, bet varu iedomāties ar viņiem tagad parunāties. Varbūt jau tad varējām būt draugi, tomēr slēpu sevi un grimu zemā pašapziņā. Viņi tobrīd man šķita pārāk stilīgi, lai varētu mani pieņemt. Es mēģināju draudzēties ar cilvēkiem, kas bija līdzīgākā klases hierarhijas līmenī kā es, bet atklāju, ka viņi paši pārāk uztraucās par savu popularitāti un skolas dinamiku.
21.05.2018. Atnācu uz skolu, pasveicināju cilvēkus, mani noignorēja, un es jau jūtos apjukusi.
06.12.2024. Lasu par saviem skolas pārdzīvojumiem, kuriem esmu kaut cik tikusi pāri. Es vairs bieži nepārdzīvoju, tomēr pieredze ir atstājusi neizdzēšamu iespaidu. Tik žēl, ka es to pieļāvu. Tik žēl, ka man bija zema pašapziņa, kas traucēja veidot veselīgas draudzības. Ļoti ceru kādreiz sasniegt harmoniju, bet to ir grūti izdarīt, ja gadiem biji iestrēdzis nepatīkamās sajūtās. Un tu apzinies, ka pats tolaik nebiji tik labs cilvēks.
03.09.2018. Viņi nav vainīgi, bet es nejūtos ērti, labi, es jūtos iesprostota un nevēlos vairs kontaktēties ar nevienu, tāpat viņiem nerūpu. Es ierodos uz skolu iegūt izglītību, nevis draudzēties.
20.10.2024. Pasākumā vēlāk atnāca bijusī klasesbiedrene _____, viņa tieši man blakus stāvēja, kad notika ____ performance, bet mēs viena otru veiksmīgi ignorējām. Ļoti labi.
07.09.2018. Skola ir elle, skola ir elle, skola ir elle, skola ir elle.
26.01.2025. Mani uzaicināja rakstīt mājaslapai, kur atkal “pieskaršos” skolas tēmai. Pašlaik man (ne)apzināti sniedz iespēju turpināt strādāt ar pagātnes traumu.
08.09.2018. Vistrakākais, ka skolā vairs neesmu tas jautrais un foršais cilvēks, ko pati pazīstu, bet tikai čaumala…..
08.02.2025. Pārdomāt skolas laiku, kad kļūsti par pieaugušo, ir pat grūtāk. Tu skaties pagātnes mirkļos ar citām acīm. Ir vēlme saprast, nevis nosodīt. Ar tagadējo prātu apzinos, ka ne jau es vienīgā jutos vientuļi. Bija cilvēki, kurus varbūt izsmēja daudz vairāk. Katrs cīnījās par vietu zem saules, lai izdzīvotu juceklīgos skolas gadus un nesajuktu prātā starp mācību stresu un socializēšanos, pirmajām ballītēm un mīlestībām. Tajā pašā laikā es nevaru vainot arī sevi, jo tas, ko saprotu tagad, es neapzinājos agrāk. Varbūt vajadzēja lūgt atbalstu, varbūt vajadzēja vairāk pastāvēt par sevi un nebaidīties izrādīt savu personību, varbūt tā vienkārši bija lemts. Es esmu tagad cits cilvēks, kurš ir pāršķīris citu lapu.
