plūmju vīns
Fragments no Zinta Sila grāmatas “Apvārsnis“ (2024). Grāmatu iespējams iegādāties šeit, kā arī lielākajā daļā Latvijas grāmatnīcu. Grāmatas prezentācija notiks 4.jūlijā 19:00, Aleponijā.
Atslābināto rudens pievakares gaisu strauji nomainīja sviedrains, salds un smags aromāts, kurš, uzaicinājumu negaidot, ievilka savās skavās. Durvis aizvērās. Tā bija ekstāze, nemierīga un izaicinoša, kas tovakar bija manus soļus vadījusi uz nomaļo, vēlīnā lapkriša zaru iekļauto vasarnīcu vietā, kur satikās Kolneļi ar Jaunfestiem. Pavisam netālu, mežā, atradās mītisko statusu ieguvusī dzeršanas bedre, bet vēl pāris ielas dziļāk aiz skrajām privātmājām noklīdis staigātājs varēja ieklīst pamestajā brīvdabas muzejā. Viss. Domām bija pienācis laiks atkāpties. Es šeit nebiju ieradies garīgos meklējumos.
— Yo, fujaks atnāca!
Es sasveicinājos ar visiem pēc kārtas — kādiem padsmit cilvēkiem. No tuvāk pazīstamajiem klāt bija Alberts, Dāvis, Ēriks, Nikola un, kā nopratu, drīz bija sagaidāma Elizabete, kas brauca no Družciema un līdz ar to nedaudz kavējās. Pārējie bija no Rintas vidusskolas, un tāpēc viņus bija nācies satikt tikai paplašinātās Dāvja kompānijas kontekstā — tieši viņa dzimšanas dienu mēs šodien svinējām.
— Apsveicu dzimšanas dienā, vecīt! — es teicu un iedevu Dāvim ne pārāk kvalitatīvi iesaiņoto dāvanu.
Tieši tobrīd mani no mugurpuses saķēra Ēriks un parāva uz galda pusi.
— Laiks dzert!
— O, fujak, tu jau zini, neviens normāls pasākums neiesākas bez cīdziņas. Ejam uzkurīt un tad nākam atpakaļ.
— Bro, vienkārši paņemam pudeli līdzi ārā.
— Bļe, neko jau sev intelektuālis. Var redzēt, ka Kolneļos mācās. Labi, maucam.
Mēs izgājām ārā un sastājāmies aplī. Alberts atkal bija aizmirsis (gan jau vienkārši negribēja tērēt naudu) savu paciņu, tāpēc uz- cienāju. Nikola centās graciozi smēķēt savas tievās ar kliku. Pudele bez uzdzeramā (vēl viena ģeniāla Ērika ideja) gāja pa apli, nevienās rokās neuzkavējoties ilgāk par pāris sekundēm, un katrs nākamais riņķis it kā apskrēja ātrāk par iepriekšējo. Līdz ar pēdējo dūmu reali- tāte jau bija pārvilkusies ar veca televizora ņirboņu. Nokaucās mašīnas bremzes. Pa vārtiem ienāca Elizabete. Kā jau pie cilvēkiem pieņemts, jaunos viesus bija nepieciešams atbilstoši sagaidīt, tāpēc palikām ārā uz vēl pāris pudeles cikliem un cigaretēm.
Atgriežoties siltajās telpās, Alberts, velkot nost kurpes, gandrīz saspieda Nikolu, bet mēs konstatējām, ka viens no rintiniekiem bija izgāzis kolu un lipīgās salvetes pametis notikuma vietā. Vasarnīcas otrajā stāvā daļa no viņiem turpināja izklaidēties, laužoties un cenšoties no radiatoriem izvilkt aizvēsturisku desas gabalu. Tumbās skanēja vēlīno divtūkstošo popmūzika, ko mēs klausījāmies pa pusei ironiski, pa pusei tāpēc, ka tā atgādināja bērnību.
— Eu, uzliec FACE! — kāds pakliedza no ziemassvētku lampiņu izgaismotās pustumsas.
Mēs turpinājām dzert. Pāris cilvēki izgāja ārā uzsmēķēt zāli. Ēriks iemetās pašam vien zināmas opija izcelsmes tabletes, un rintinieki ņēma markas. Pasaule kustējās un vibrēja. Cilvēki strauji pārvietojās šurpu turpu, tad sastinga, tad atkal pazuda. Nez no kurienes man blakus apsēdās Elizabete, kurai, spriežot pēc šī vakara dzeršanas apjoma, dzīvē laikam gāja sliktāk nekā parasti. Cik biju sapratis, viņa bija ieslēgta pati savā ellē, nespējot izvēlēties starp Emīlu un Albertu. Plus vēl migrēnas. Tā man teica Linda, kura pati gan mācījās Pauguru 1. vidusskolā, bet ar kuru draudzējos pamatskolā un pirms pāris nedēļām biju saticis vēl citā pasākumā.
— Nu, Daniel, ko tu šeit sēdi tik vientuļš?
Pats neapjauzdams, biju mazliet atslīdzis atzveltnes krēslā.
— Es vienkārši priecājos par jums, jaunieši, par, tā teikt, jūsu enerģiju un tā...
— Jā, jā, beidz dirst reāli, labāk celies augšā.
Es piecēlos.
— Paga, Daniel, klausies, tu vēl runā ar to tur, nu, to Lindas draudziņu?
— Tu domā Duku?
— Reāli stulba iesauka, bet jā.
— Mēs reizēm runājam, jā.
— Ā, skaidrs. Es viņu vienkārši redzēju staigājam gar jūru pirms
pāris dienām. Honestly, džeks reāli dīvains.
— Nu tāda dzīve, tāda dzīve. Viņam jau nav ne vainas.
Šajā brīdī mūsu sarunu pārtrauca skaļš būkšķis, jo viens no rintiniekiem nopisās no otrā stāva balkona un kārtīgi izgaršoja sulīgo rudens augsni. Pēc evakuācijas darbiem un ievainotā organisma dezinfekcijas apziņa lēni aizplūda.
Mēs lēkājām aplī un dziedājām, līdz es biju nosvīdis līdz zeķēm un nedaudz aizelsies, to visu turpināju noskalot ar dažādām dzirām. Aplis vienmēr bija katra mūsu pasākuma kulminācija. Pamazām tauta izklīda, un tālākos piedzīvojumu meklējumos devos arī es.
Kad pavēru gaišbrūnās koka durvis un izgāju pagalmā, knapi apģērbto miesu pārklāja zosāda. Kamēr stāvēju pie stūra un smēķēju, blakus pudeļu nosētiem atpūtas krēsliem, tumsas ielokā, kāds sakustējās. Knapi steberējot, piegāju klāt un apsēdos blakus mel- najam tēlam, kas izrādījās Elizabete. Viņa sēdēja klusi, ceļgalus saspiedusi kopā un galvu saķērusi plaukstās. Gaišos matus ik pa laikam pieķemmēja vējš. Viņa klusi vērās tālumā.
— Tev viss labi?
— Nē.
Viņa atbildēja strupi, pa pusei negribīgi, pa pusei liekot nojaust vēlmi izrunāties. No krēsla apakšas izvilkusi plūmju vīna pudeli ar krāsainiem uzrakstiem japāniski, Elizabete iedzēra kārtīgu malku un pasniedza pudeli man.
— Kas noticis?
Mēle man ne sevišķi klausīja — vārdi aizķērās lūpu kaktiņos. Arī es iemalkoju savādo dzērienu, un uzrūgušo plūmju aromāts iezagās drēbēs.
— Tu jau zini. — Viņa pavērās manī. — Visi zina.
— Dzirdēju par tevi un Albertu, jā.
— Man vienkārši vairs nav spēka tam visam, vienkārši nav. Saproti, es viņus abus mīlu vienādi. Vismaz man tā liekas. Vai vispār var mīlēt divus cilvēkus reizē un vienādi? Ahh. Es nevaru nevienu no viņiem atgrūst. Es nevaru viņus tā sāpināt. Albertam būs pilnīgā dirsā, par Emīlu es nemaz negribu domāt. Tās galvassāpes vēl visu laiku... Man agrāk bija sajūta, ka es daudz ko varu izturēt, bet tagad es katru dienu raudu un jūtu, ka palieku arvien vājāka un vājāka, un vājāka...
Tad viņa uz brīdi apklusa.
— Vēl viss tas mēsls ar Lindu. Vienkārši, kāpēc tieši tagad? Kāpēc?
Visu šo laiku klusi un bezpalīdzīgi klausījies, es beidzot iesais- tījos sarunā.
— Kas ar Lindu? Man likās, ka jūs vienmēr esat bijušas labākās draudzenes!
— Jā, mēs bijām. Bet pirms pāris dienām viņa pārstāja ar mani runāt. Pavisam. Vairs ne kādu ziņu, nekā.
— Sastrīdējāties?
— Jā, par to, kā viņu sauca, Duku. Tu vari teikt, ko gribi, bet viņš tiešām nav normāls, tiešām nav. Man Linda stāstīja, ka viņam ir pilnas klades piezīmētas ar kaut kādiem dīvainiem simboliem. Plus, ko viņš meklēja Družciema pludmalē divos naktī? Viņš pats taču dzīvo kaut kur starp Rintu un Kolneļiem, ne?
— Jā, gandrīz, tuvāk Straupjiem.
— Labi, nav svarīgi. Linda visu laiku cenšas viņam tikt klāt, raksta, zvana, da jebko. Viņš viņu ignorē. Tas, ķipa, ir normāli? Par to mēs arī sastrīdējāmies. Vispār, klausies, varbūt tu vari ar viņu parunāt? Varbūt vari parunāt ar Lindu? Es tiešām vairs nezinu, ko citu iesākt.Man pat vairs šis (un Elizabete demonstratīvi nosvieda tukšu balzama pudeli pret miklo bruģi) nesagādā prieku.
Es viņai sniedzu vienu no savām cigaretēm, jo šobrīd citādi palīdzēt nespēju.
— Tu taču zini, ka es... Ai, kāda vairs starpība.
Mēs sēdējām un smēķējām kopā, bet vientuļi.
— Es parunāšu ar Duku kaut kad drīz. Viņš mani nesen sauca ārā.
— Izdari tā, lūdzu! Es ļoti novērtēšu.
Viņa pavērās manī ar sagurušu, tomēr cerību pilnu skatienu.
— Zini, vispār tu man astotajā klasē ļo...
Stāstījums aprāvās pusē, jo no dūmakā tītajām durvīm izvēlās vesels bars piesārtušu stāvu, kas nevaldāmi plūda uz mūsu pusi. Kāds man atkal rokās iegrūda pudeli. Mājiens nebija jāskaidro. Lēnītēm uz skatuves uznāca rīts, un mēs, paliels pulciņš ar sešpadsmitgadniekiem, centāmies alkoholā noslīcināt katrs savu personīgo sāpi.
