19.08.2021.

Dārgā dienasgrāmata,

Redzu viņu.

Lūkojas pa virtuves logu. Āboli ābelē sulojas. Viņas pirksti jūt kokvilnu, zem tās slēpjas ozolkoks. Vecvecmammas izšūtais galdauts saules balināts, rituāli gludināts. Cilpu dūriens. Atrodas tur viena. Parafīna lāses sērīgi tek pār zeltītajiem antikvariātu svečturiem. Gadiem nav jutusi vēstošus glāstus, tikai mēmas atbildes. Liesmas dejo caurvējā. Nav saņēmusi rītausmā zagtus ziedus, nav jutusi rasā mazgātus pieskārienus.

Rīb. Soļu altam seko roktura soprāns. “Labrīt”. Saule mierīgi aust, viņš steidzīgi tērpjas. Raku šķīvī pankūkas. Karstas, kūp. Rotātas ar pāri kokteiļķiršu. Viņa kaklasaite aizķer kintsugi vāzi, viņas audzētās lavandas nodreb. “Jāskrien”. Soļu altam seko roktura soprāns.

Garāžas durvis atveras, tāpat arī skats uz loloto automobili. Vienaldzīgā pēcpuse liek izdilušajam sēdeklim iepīkstēties. Iegurkst matainais vēders, rokas stūrē līkumā. Nomaļajā kafejnīcā rinda, bet kur gan steigties? Rīta maiņa kautrīgai jaunietei. Sniedzot klientam naudas atlikumu par kafiju un mikroviļņu krāsnī sildīto belašu, meitenes un tēviņa plaukstas saskaras. Lepni atstājot sīknaudu dzeramnaudā, viņš ierosina uzsmaidīt, skaistumam. Pieskāriena apreibis, izslien savu seksti un dodas uz auto. Ēdamzālē iekunkst dezinfekcijas līdzekļa dozators. Jaušama pamatskolas atmiņas raisoša smaka, gluži kā šmakovka. Viesmīles sejā ievelkas riebuma līnijas. Belašs atdziest. Gailis Peugeot kikerigū.

Tikmēr viņa, ārdurvīm aizcērtoties, izmisumā tver galvu. Karsta, kūp. Pirksti urbjas galvaskausā, centienos aizpildīt izkritušo skrūvju brūces, centienos noslēpt tarakānus. Ķermenis, neizlaisto kliedzienu novājināts, saļimst uz zemes. Ceļgali nodārd pret grīdu, nokrakšķ kauls. No krāna nopil viens, vienīgs piliens. Rokas ieņem cīņas pozīciju sevis apkampienā. Plaksti noraidoši aizspiesti ciet, raudu upes tas neattur būt. Asaras mitrina laika rievas, kā lietus aplaista augsni, lai plaukst. Nezāles jārauj ārā ar saknēm.

Vienu no rokām, kas viņu tur nesaplīst, daiļo saules izgaismots gredzens. Pirmo dārgakmeni dāvināja sev pati, kā atgādinājumu. Neievērota paliek gaismas josla, un kā tā safīrā lūzt. Viņa top ieslodzīta virzienu mainoša stara labirintā. Atbrīvot var viens, vienīgs solis.

Mīlas eliksīra kausā jālej atlikušo pankūku mīklu.

Jāgatavo divreiz tikpat daudz - sev. Jāļauj maisījumam notraipīt plīti, jāļauj notecēt starp krūtīm, jāļauj nodegt pirmajai. Jāspodrina mīļāko šķīvi, ceturto no labās puses. Jāsēdina plācenīšus vienā, divās, trīs, četrās, piecās laimes čupiņās. Jāņem putukrējumu. Jāpūš, kamēr beidzas. Kā sestdienās. Jāļāuj trim minūtēm noslīkt saldās putās, ceturtdienā. Jāliek vienu, vienīgu kokteiļķirsi kupenas virsotnē. Jātiesā kailām rokām.

Galdu rotā drupatu pērles, mīklas alegorijas un izvirtīgs putukrējums. Trauki pamesti bezrūpīgi netīri. Kausā priecājas prusaks. Plaukstā iegulst greznākais parfīms, dod atļauju pūtienu miglai sevi aprasot. Apputējušais, dārgais rūžs rotā lūpu kanvu jauniem, lētiem skūpstiem. Nesteidzīgi trieptas kontūras. Pēdas ieslīd galošās. Miera gaitas simfonijā ievīd roktura vibrato. Nomāktības plīvurs steidz līdzi ziemeļvējam, atsedzot viņas patiesos vaibstus. Viņa nolēmusi atbildēt vārnām labvēlīgos kliedzienos, pankūkas pasniegt tikai kļavu sīrupā. Pirksti mirkst saldajā ķiršu sulā. Ruds kaķis šķērso ceļu. Plecu skauj vecmammas izšūtā taša, mašīndūrienā. Tās vēderā mammas izšūtais tīģeris, krustdūrienā. Taša pacietīgi gaida iztukšotu burku, kas glabās mulinē diegus. No ābeles nokrīt ābols.