žetonu vakars

Mācīšanās nekad nebeidzas, bet skola gan. Laikā, kurā intensīvi rit debates par izglītības sistēmas kvalitāti, STROIKA piedāvā jaunākās paaudzes autoru refleksiju par savu skolas laiku rakstu sērijā “SKOLA 2018“.

pamatskola

1. klasē visi bija mani draugi

2. klasē es sapratu ka pārējie dzīvo saskaņā ar citu morāli vai iztiek bez tās vispār

3. klasē man nopirka dienasgrāmatu cietajos vākos ar dalmācieti virsū

4. klasē es daudz kāvos jo visi daudz kāvās tā mēs risinājām savstarpējās attiecības būdami hormonu varā

5. klasē es biju baigi smuka un mani brutāli koļīja divus gadus vecāks skolas biedrs

6. klasē viņam beidzot izdevās kaut arī es viņu nevarēju ciest

7. klasē sāku klausīties rammstein griezt arvien īsākus matus un ģērbties arvien jocīgāk

8. klasē daudz zīmēju un kaitinošā elīza pienāca klāt lai pavaicātu vai esmu gots

9. klasē man šķita ka es pēc tā visa ilgošos bet es kļūdījos

vidusskola

ja ir viena lieta kas vieno visas mazpilsētas un tajās augošos jauniešus tad tas ir zināms izklaižu trūkums naktīs kāda no vecākajām klasēm pēc žetonu vakara bija uzsaukusi mums peldi vietējā baseiniņā kur mēs aizlējām acis ne vien ar hlorēto ūdeni bet arī vīnogu sulā šķaidītu balzamu un arnis sadzēries izšķaidīja alus pudeli pret ietvi un tad jau mēs smēķējām cigārus pie kāda dāčā (kam bija tie cigāri? kas vairs to atceras) un kad beidzās cigāri mēs atgriezāmies pie cigaretēm pie česīšiem vinstoniem un marļikiem uz vienīgajām nakts vidū atvērtajām iestādēm spēļu zālēm mēs negājām tik zemu vēl nebijām novēlušies tāpēc atlika vien slīpēt ielas un kurīt stāvlaukumos līdz arī tas apnika un tad kāds atzinās (kurš tas bija? kas vairs to atceras) ka nekad vēl nav bijis tur raķešu bāzē pie ļeņina galvas un tad nu mēs traucāmies cauri februāra naktij kas bija melna kā blusa ar vienu vienīgu spoži baltu pilnmēness aci pie debesīm kas baisīgi glūnēja caur koku zariem kad bariņš noveipojušos pusaudžu (kam bija tas veips? kas vairs to atceras) meža vidū izbira pa auģika durvīm lai iepūstu kārtīgu dūmu ļeņinam ausī un tad jau pa vienam vien mēs sabirām pa mājām vai dažs pie tā sauktajām maziņajām bet es pamodos zanes krustvecāku dzīvoklī krustvecāku kuru pašu nebija mājās (vai viņi nebija ēģiptē? kas vairs to atceras) dzīvoklī kurā bija kapitālais remonts mēs ēdām cīsiņus un konfektes un čurājām kaut kādā caurumā un kad es pārrados mājās es atklāju ka man ir piemetušās vējbakas