pirmā cīga

Mācīšanās nekad nebeidzas, bet skola gan. Laikā, kurā intensīvi rit debates par izglītības sistēmas kvalitāti, STROIKA piedāvā jaunākās paaudzes autoru refleksiju par savu skolas laiku rakstu sērijā “SKOLA 2018“.

Idille

Bariņam ģimnāzijas 8. klases skolēnu šis bija sūrs mācību gads. Stindzinošie rīti un drēgnās pēcpusdienas nomāca viņu nenobriedušos prātus. Gandrīz pensionēto skolotāju monotonais balss tembrs kā mantra bija nomērdējušas viņu ausu kanālus, tiem mācību gada garumā kļūstot aizvien nejūtīgākiem un laižot cauri jebkādu informāciju. Kā pavarda katlā mutuļojošie hormoni situāciju padarīja vēl drūmāku. No bērnišķīgiem viņi bija kļuvuši par neveikliem, no mīlīgiem par apaļīgiem un no bezbēdīgiem par konstanta stresa upuriem. Vismaz viņi tā domāja. Nolaist garu – tas bija tieši kas viņiem bija vajadzīgs.

“Es varu sadabūt cīgas,” noteica Romija, kuras sejas aprises iezīmēja vien stingri uzvilkts laineris uz apakšējā acu plakstiņa. Viņa bija redzējusi, kā vecāki stresa situācijas risina ar cigarešu dūmiem zem eļļas aplipušā nosūcēja virtuvē. Katrs elpas vilciens pakāpeniski atraisīja viņu saspringušās sejas un uzvilktos plecus. Arī jauniešus vilināja šī metode.

“Labi, bet kā mēs izdabūsim ārā to smaku no savām drēbēm?” patiesā ziņkārē Romijā lūkojās Madara. Viņas vecāki nesmēķēja un šādu peripetiju uzreiz atklātu. Madarai gan šī ideja patika - tas viņas sirdij lika sisties straujāk un vienmuļai ikdienai lika kļūt noslēpumainākai. Un, cita starpā, tas ir seksīgi. To viņa bija secinājusi no Pintrest iedvesmas mapītes un Tarantino filmām. Iespējams, cigarešu dūmi pievilktu kādu vidusskolēnu, liekot noprast, ka Madara ir pietiekami nobriedusi.

“Mēs varētu sapirkt lētākās smaržas no krievu veikala un košļenes no rimčika,” ieteica Ainārs, kurš bija pieķēris vienaudžus smēķējot mākslenes dziļākajos krūmos. Viņš slepus bija iemūžinājis draugus savā telefonā kamerā. Šantāžas shēma bija sūdzība zīmēšanas skolotājai gadījumā, ja tie neņems viņu bariņā. Līdz ar to, viņam jau bija zināma pieredze. Balstoties Aināra pamācībā, jaunieši vēl iegādājās roku dezinfekcijas līdzekli, matu gumijas un kliku cīgas (tās mazāk smakojot un tik ļoti neiesūcoties jakās). Par sekām, ko varētu radīt cigaretes, jaunieši nedomāja. Viņiem bija būtiskāki apsvērumi, uz kuriem rast atbildes - piemēram, kur atrast drošu vidi, kurā mieloties ar aizliegto augli, un vai točkas apmeklējums ritēs gludi.

Ilgi nemīkstinoties, jaunieši pēc stundām mēroja satraukuma pilnu ceļu uz Upeskalnu, nebūt ne bīstamu pilsētas rajonu. Pa ceļam valdīja neveikls klusums. Apledotās takas slidināja strupās kājas. Vēja virziens bija tiešs un nepārprotams, liepu galotnes stiepās tieši točkas virzienā. Romijai par svētceļojuma mērķi bija pavēstījis kāds zēns, kurš interneta bezdibeņos bija meklējis savaldzināmas meitenes. Šāda bija pieņemtā prakse starp ģimnāzijas jauniešiem, kuri piedzīvojumus meklēja ne vien centrā, bet arī virtuāli.

Nonākot Upeskalna galvenajā točkā, jaunieši bolīja acis. Tas bija padomju laiku veikals pagrabstāvā. Ieejas durvīm pavērās priekša nobrukušas trepes, kuras bija krāsotas spilgti zaļā krāsā. Virs durvīm pie apsūnojušā betona sienas bija uzraksts “Mārīte”. Pavisam miermīlīgs vārds pārstāvēja šo sadrupušo iestādi. “Es jūs šeit atvedu, bet jūs iesiet iekšā,” Romija uzsāka diktēt iepriekš neizteiktus noteikumus. Ar bāliem sejas vaibstiem Madara ar Ainārs kautrīgi nobēra, ka arī neesot gatavi. Neviens negribēja riskēt ar atteikumu.

Kā skaidra atbilde ielas otrajā pusē pāri grants ceļam soļoja (drīzāk vilka kājas) Ļoņa, vietējais brīvdomātājs, kas savu dzīvi aizvadīja bez pajumtes un vienmēr bija tērpts “Dinamo” naģenē. Tā kā Ainārs krievu valodu skolā bastoja, viņa mājiens abām meitenēm bija skaidrs. .

Romija uzskatīja, ka tas būtu Madaras pienākums uzrunāt čirkaino Ļoņu. Madara, pilinot aukstus sviedrus, ātrsolī sauca: “Izveņiķe, izveņiķe!” Ļoņa nesteidzās meitenei atbildēt. Viņa sapampušās rokas spēlējās ar bārdas rugājiem. Ļona pagrieza galvu un uzsmaidīja. “Što vi, devačka, haķiķe?” Viņš jau zināja jaunietes atbildi, bet gribēja izjust šos neveiklos lūgumus lauzītā krievu valodā.

“Mi haķim cigareti Marlboro Red. Kupiķe, požalusta?” acis nodūrusi ķieģeļu saplacinātajā Upeskalna zemē, kas tobrīd nedaudz grīļojās.

“Nu, harašo. A što mņe za eta buģeķ?” Ļoņa bija īpaši nepieticīgs, jo tā pelnīja savu iztiku un klientu bija maz. Tie parasti bija pamatskolēni, kuriem nebija neviena pilngadīga drauga. Apstākļu labā puse bija tā, ka klienti nebija īpaši viltīgi un bija gatavi atdot visu, lai tiktu pie cigaretēm.

“1 eiro!” it kā pasludinot Džekpota laimestu, sludināja Madara. Tad iespieda rokās Ļoņam 5 eiro banknoti.

Neviena cita vārda neminot, Ļoņa iesoļoja “Mārītē”, kur viņu sagaidīja jau pazīstamā pārdevēja Sarmīte. Cigaretes Marlboro Red maksāja 3,65 eiro, bet Baltkrievijas beznodokļu cigaretes Премьер bija gandrīz uz pusi lētākas. Ļoņa lieki nedomāja. Uz stiklotās letes, zem kuras bija pabāztas dažādas izcelsmes košļājamās gumijas, viņš pabāza 5 eiro, iepretim saņemot jauniešu kāroto mantu.

Tikmēr jaunieši pie “Mārītes” ar nepacietību gaidīja Ļoņas uznācienu. Nepacietība viņu vēderos dzemdēja tauriņus. No deguna gala tecēja nezināma viela. Pirkstu gali jau bija kļuvuši nejūtami, Ļoņam uzkavējoties veikalā, lai apglaimotu pārdevēju. Nonākot darījuma finiša taisnē, jaunieši savā īpašumā ieguva Премьер cigaretes un neko no teju 3 eiro atlikuma. Visu noslēdza Ļoņas veiklās kustības, kas atraisīja cigarešu paciņu no cieši ieskautā apvalka un izņēma no tās trīs cigaretes. Jaunieši bija apzagti, bet vismaz viņi tā nejutās, jo bija pārkāpuši savu barjeru runāt ar nepazīstamiem cilvēkiem, pie tam īpaši brīvdomīgiem brīvdomātājiem.

Atlika atrisināt vēl vienu problēmu – kur kūpināt dūmus. Upeskalns nebija variants, jo tur bieži patrulēja pašvaldības policija, kas jauca jauniešu un brīvdomātāju izklaides. Jauniešiem mājās bija vecāki, un skolas tualetes jau būtu pārāk apkaunojoši. Viņi zināja, ka vidusskolēni pēc garā starpbrīža garderobē izstaro tabakas smaku. Tad garderobiste Vizma tiem piekodina, ka smēķēt ir kaitīgi, bet lai viņai arī iedodot kādu cīdziņu. Tā arī sākās viņu izmeklēšana.

Pirms garā starpbrīži viņi cītīgi izsekoja vidusskolēnus. No tiem bija jāuzmanās, jāizrāda zināma cieņa, jo tie bija stila un seksa simboli, vienmēr sabozušies un aizkaitināti. Vidusskolēniem pat pašiem bija sava progresīvā rokgrupa, kuru koncertus astotie apmeklēja kultūras centrā “Krāsainie Kukaiņi”. Tie nekad neskatījās uz astotajiem, kaut gan nojauta viņu klātbūtni. Tāda taču bija sociālā hierarhija.

Mīšana uz pēdām nebūt nebija tik viegls darbs, kā varētu sākotnēji šķist. Bija neuzkrītoši jāslēpjas kokiem, stabiem, krūmiem, veciem Audi, vecām tantēm un onkuļiem, vienkārši jāizliekas, ka gala punkts nav kopīgs. Vidusskolēni nekur tālu nemaldījās, tie devās uz slaveno ēdnīcu “Zivju centrs”, aiz kura ainavu iezīmēja piecstāvu ēkas. Blakus bija ķieģeļos saķipinātas trīs sienas, kas nez kādēļ ieskāva norobežotu ieloku no ielas puses. Smēķētavas centrālais elements bija betona truba, kura bija izkrāšnota dažādos grafiti tagos. Uz sienām nevarēja salasīt grafiti ķeburus, bet viens īpaši izcēlās ar skaidrību – tas bija “Cocainum”. Sagaidot vidusskolēnu maršu atpakaļ uz skolu, jaunieši pavadīji “Zivju centrā”, ēdot rupjmaizes kārtojumu. Kad vidusskolēni bija prom, pienāca astoto kārta.

Jaunieši nesaprata, kā kādreiz nebija atklājuši šo vietu, jo tā esot tieši acu priekšā. Lai gan acu priekšā tā arī bija piecstāvenes iemītniekiem, ja tie paskatītos pa priekšējo logu vai iznāktu uz balkona. Pilnīgs diskrētums nepastāvēja, bet viņiem tas patika – miers un klusums, un paciņa Премьер. Kā vēlāk noskaidrojās no vidusskolēniem, šo miera ostu pašā pilsētas vidū sauca par Idilli, kas ar savu avangarda šarmu bija piesaistījusi daudz un dažādas ģimnāzijas un vietējo piecstāveņu saviesīgās grupiņas.

“Jāķeras pie lietas!” Ainārs noskubināja un piemiedza ar savu melniem riņķiem apvīto, negulējušo aci. Nu vairs nebija atpakaļceļa – šī būs jauniešu pirmā reize, ievelkot burvju nūjiņas nikotīnu, darvu un visas citas kancerogēnās vielas savās ziņkārīgajās plaušās. Romija kā blēņu izcilniece jau savlaicīgi bija apguvusi smēķēšanas pamatprincipus Youtube video ar nosaukumu “Smoking Marlboro Reds Beginners Edition”. Pirmām kārtām, vajadzēja sakratīt paciņu, izvilkt laimīgo cīgu un apgriezt to paciņā otrādi. Otrām kārtām, līdzi bija vajadzīgas retro šķiltavas. Jauniešiem tomēr bija tikai rimčika marķēta, knapi strādājoša ierīce. Visbeidzot cīga bija jāaizšķiļ pēc tam, kad nūjiņa bija ievietota starp zobiem, jo plaušu vilkmei bija jābūt tūlītējai. Ņemot vērā visus nopietnos apsvērumus, kurus bija sniegusi video pamācība, ģimnāzisti tos izpildīja ar vissmalkāko precizitāti un uzmanību. Lai gan pati aizšķilšana sagādāja grūtības, jaunieši nāca klajā ar citu metodi - aizdedzināt cīgas galviņu un tikai tad to aptvert ar sausajām lūpām.

Youtube pamācība nemaz nebija tik pamācoša, jo draugu bariņš nezināja, kā tieši aizgādāt dūmus savās plaušās. Tas, kas dūmi bija jāievelk, bija skaidrs. Taču tālāk par mutes dobumu bija neiespējami. Madara turklāt zināja risinājumu: “Jums ir jāvelk tā cīga un jāsaka “mamma nāk” vienlaicīgi.” Klepojot un rīstoties, visas vietējās kaijas aizbaidot, viņiem tas izdevās. Plaušas nereāli stindzināja, bija tāda smagnēja sajūta, it kā kāds būtu ar papēdi uzkāpis uz krūšu kurvi. Pēc diviem pareizi ievilktiem dūmiem, jauniešiem uznāca neliels reibonis. Kājas saļima un prasījās pieturēties pie tuvākās sienas. Skats bija iespaidīgs – trīs ģimnāzisti liecas uz zemes pusi kā apmākti. Atgādināja kādu akadēmijas konceptuālo performanci. Tomēr tāds efekts pazuda vismaz pēc trīs atkārtotām vizītēm uz Idilli.

Turpmāk Idille kļuva par vietu, kur bariņš ar ģimnāzijas 8. klases skolēniem aizvadīja garos starpbrīžus, nododoties aktuālākajām klačām, diskusijām par brīvdienu plāniem un seksualitāti. Smēķēšanu aizvadīja rituāls. Tas sekoja aptuveni šādam algoritmam – cīga, roku dezinfekcijas līdzeklis, lētākais ķermeņa spreijs ar rožu smaržu, košļene ar piparmētru garšu un atkārtota kārta ar rožu spreiju. Šāda maskēšanās bija daļēji efektīva. No vienas puses, cigarešu smaka gandrīz bija aizklāta, taču aizklāta bija ar uzkrītošu masku, tāpēc klasesbiedriem bija nelāga nojauta par Aināru, Romiju un Madaru. Neviens neuzdrošinājās minēt ne vārda, jo jauniešu pašpārliecinātības līmenis bija dubultojies.

Privātās telpas trūkums aktivitātēm, par kurām atklāti nevarēja runāt ar vecākiem, kļuva par iemeslu vietas popularitātei. Tieši tur Romija pirmo reizi iemīlējās un pēc gada pirmo reiz saskarās ar salauztu sirdi, pirmajai mīlestībai viņu pametot tieši uz Idilles nodilušā cauruļu betona soliņa. Arī tur pirmā hartbreika apjukumā viņa aizveda pilnīgi pamīšus izvēlētu puisi, lai aiz krūmiem stundām ilgi sūktos, jo skūpstīties viņa vēl nemācēja, vien improvizēti magnetizēt lūpas kopā. Ainārs turpretim Idilli izmantoja kā vietu pārdomām. Viņam nozūdot, nebija jautājumu, kur zēns šķetina savus tīņa mudžekļus ar kāsītes palīdzību. Nemākulīgi apzīmētās grafiti sienās varēja kavēt lēni ritošo Aināra laiku. Madarai Idillles būtību neizdevās iepazīt, jo neilgi pēc lielā atklājumu viņa pārcēlās dzīvot uz metropoli. Šos pārdzīvojumus bariņš ar ģimnāzijas jauniešiem arī nogremdēja Idilles nenopļautajā zālē un trīs sienās.