man izrakstīja ozempic

Kas tev kaiš? Mūžīgas galvassāpes, bezspēks, depresija, salauzta kāja vai vējbakas? Mums ir risinājums! Žurnāls STROIKA piedāvā multimediju rakstu sēriju KAITE.

Marts

“Jūs jau droši vien zināt, tagad puse pasaules lieto šīs zāles. Es ieteiktu izmēģināt. Reizi nedēļā viena injekcija vēdera tauciņā.” Nezināju, smieties vai raudāt. Klīnikai pretī bija kafejnīca. Iegāju, paņēmu kafiju un ārkārtīgi saldu kūciņu. Vajag apdomāties.

Pāris gadus mani ģimenes ārsts strostē par analīžu rezultātiem. Paaugstināts cukura līmenis. Sliktais holesterīns. Virssvars. Divdesmit septiņu gadu vecumā tas neesot normāli. Sabiedēja ar sirds slimībām tā, ka samierinājos, ka man lemts nomirt 50 gadu vecumā no sirdstriekas. Gada laikā izgāju visas iespējamās pārbaudes. Dažus mēnešus aizgāja pat puse algas izmeklējumos. Galu galā ar sirdi viss kārtībā, ar hormoniem viss kārtībā. Ieteikums – jādzīvo veselīgāk.

Sirreāli atcerēties, ka desmit gadus atpakaļ biju anoreksiķe. Analīzes arī toreiz bija briesmīgas. Visas iespējamās nepietiekamības. Vājums. Ģīboņi. Bezspēks. Vienmēr auksti. Neko sliktāku kā palikt resnai nevarēju iedomāties. Ko tik nedarīju, lai pēc ĶMI skalas varētu sevi saukt par underweight. Negribu atcerēties visas briesmīgās tievēšanas izdarības, bet viena lieta, šķiet, palikusi uz mūžiem – man lieliski izdodas uzminēt, cik kaloriju ir katrā ēdienā. Bet tagad man draud diabēts, aptaukošanās un sirds slimības.

Aprīlis

Pērku pirmo paciņu. Aptiekā, uzrādot pasi, saku, ka man vajag semaglutīda injekcijas, jo negribu lietot TO vārdu. Aptiekāre skaļā balsī pārprasa, vai man vajagot Ozempic. Gribu ielīst zemē. Ceru, ka neviens uz mani neskatās un nedomā, ka atņemu zāles diabēta pacientiem. Šī doma uzstājīgi neliek mierā. Mēnesi nevarēju izlemt, vai ir vērts mēģināt un vai tas būtu ētiski.

Šīs brīnumzālītes manā apziņā dzīvojas jau pāris gadus. Steidzos izstastīt par jauno recepti draugiem un ģimenei, cerot pretī saņemt pārsteigumu un iespēju apspriest šo dīvaino situāciju. Taču ātri saprotu, ka dzīvoju burbulī. Gandrīz neviens nezināja, kas tas ir. Skaidroju, ka Ozempic ir zāles, kas paredzētas otrā tipa diabēta ārstēšanai, bet kuras lieto arī, lai nomestu svaru. Rādīju TikTokus ar slavenībām, kas pēkšņi notievējušas un tagad izskatās diezgan šausminoši. Pastāstīju par Ozempic face un Ozempic butt. Mēģināju ieskaidrot, cik tas ir dīvaini, ka man tādas zāles izrakstīja, jo man taču vēl nav diabēts un tā situācija ar lieko svaru arī nav tik traģiska. Sajutos kā apsēstais, kad neviens nevarēja pievienoties diskusijai. Sāku apsvērt, cik lielā mērā varu sevi uzskatīt par atveseļojušos no ēšanas traucējumiem, ja svara zaudēšanas saturs mani internetā tik viegli atrod un aizrauj. Veseli cilvēki, laikam, nezina par jaunāko svara zaudēšanas industrijā.

Vakaros nevarēju aizmigt. Es nevaru sevī sākt pumpēt kaut kādas jaunas trendīgas zāles! Kā es izskaidrošu, ja man kristīsies svars un sākšu izskatīties kā toreiz, kad man bija anoreksija? Es taču vairs negribu tā izskatīties, vai ne? Un ja nu es tiešām atņemu zāles kādam, kam tās ir vairāk vajadzīgas? Man vēl ir pāris cukura līmeņa asinīs atzīmītes līdz oficiālai diagnozei. Es taču varu saņemties. Tikai jāēd ļoti veselīgi. Jā, tas nav godīgi, ka citi var dažreiz ieēst kādu bulciņu, bet es nevaru. Un kā tad ar radikālo ķermeņa neintralitātes filozofiju? Ja nu es palikšu tievāka un atkal saiešu sviestā? Varbūt man vajag aiziet pie cita endokrinologa? Varbūt šis ārsts ir tikpat apsēsts ar tievumu kā es.

Maijs

Jau apnikšas tās cāļa ēdienreizes. Tagad man ir slikti un gribas vemt no taukaina ēdiena. Fast food pilnīgi izslēgts. Kola un RedBull šķiet pārāk saldi. Šokolāde vairs negaršo. Nav arī šausmīga izsalkuma un pirms gulētiešanas neprasās saldumiņu. Blaknes gan ir pretīgas. Ja apēdu pārāk daudz, vemju. Ja aizmirstu paēst, uznāk šausmīgs vājums un ģībonis. Ik pa laikam atraugas, kas garšo un smird pēc vecām olām. Ozempic injicēšanas dienā neko neieplānoju, jo var uznākt slikta dūša un galva reibt. Nākas ēst bieži mazas porcijas whole foods, kas sāk atgādināt anoreksijas laikus.

Jūnijs

Atsāku skaitīt kalorijas. Nebiju to darījusi pēdējos 2 gadus. Es tikai gribu pasekot līdzi, no kuriem ēdieniem man kļūst slikti un kā es jūtos, kad ēdu, piemēram, baltmaizi brokastīs. Vajag pārskatu. Sāku shēmot, cik bieži varu iet ciemos pie draudzenēm, kurām mājās ir svari. Vīrs, zinot manu slimību vēsturi, mājās turēt svarus ir aizliedzis. Es pamanu, ka man sāk atkarāties drēbes. Nopērku 38 izmēra bikses, kurās vēl nevaru ielīst, bet gan jau drīz varēšu. Man kādreiz vienmēr mājās bija tievēšanas drēbes. Vienu dienu man šķiet, ka es esmu baigi notievējusi. Uzņemu plikus selfijus progresa novērošanai. Citu dienu man šķiet, ka esmu pieņēmusies svarā un vēders kļuvis milzīgs. Nāk raudiens. Man šķiet, es tomēr atkal eju sviestā.

Jūlijs

Aizliedzu sev skaistīt kalorijas un uzņemt progresa bildes. Terapijā stāstu, ka jūtos dīvaini, jo tagad esmu redzami tievāka un man ir krietni uzlabojusies pašsajūta. Nepazīstu sevi. Pazudis ēdiena troksnis. Negribu vairs saldumus. Nebadojos un nepārēdos. Nekad nav bijusi tāda vienaldzība pret ēdienu kā tagad. Blaknes arī norimušās. Tomēr man nepatīk, ja kāds pamana, ka esmu tievāka vai ka atsakos no kāda ēdiena. Ģimenes pasākumā man radi saka, ka es ļoti labi izskatoties. Agrāk tā neteica. Biju pie ārsta atrādīties. Ārsts apsveic ar nomesto svaru. Visi rādītāji esot ļoti labi, bet piekodina, ka ideāli būtu vēl 14 kilogramus nomest. Jocīgi, varbūt man bija taisnība par ārsta apsēstību ar tievumu. Diabēta diagnoze ir attālinājusies un veselība uzlabojusies, bet mani nepamet sajūta, ka daru kaut ko nosodāmu. Bērnībā man nepatika tie, kas Sims spēlēja ar čītiem. Jūtu, kā man uz pieres sarkaniem burtiem deg: “ŠĪ VĀJĀ SIEVIETE SLIMOJA AR ĒŠANAS TRAUCĒJUMIEM, TAD NORIJĀS RESNA, GANDRĪZ DABŪJA OTRĀ TIPA DIABĒTU UN BEIGĀS NOZAGA ZĀLES ĪSTIEM SLIMNIEKIEM.”