pirmskara oāze

Žurnāls STROIKA piedāvā multimediju rakstu sēriju “Gaļas Kombināts“. Vairāku eksperimentālu publikāciju garumā tiks iztirzātas jauno autoru sajūtas par nākotni, nezināmo, gaidāmo un savu vietu tajā. 

-Eu, fujak, salej vēl visiem…Nu aiziet, aiziet tev ķip žēl?

Nesen renovētajā hrušcovkas dzīvokļa gaisā kopā sajaucās hektora un nepiepildītu gaidu aromāts. Smagajām dzēriena pilēm krītot glāzē, mana pasaules uztvere likās sašaurināmies ar katru uzpildīto mililitru. Pakāpeniski, tā iegrima tumšajā glāzē, saķerot un aizraujot nezināmos virpuļviesuļos. Aizvien spilgtākas, manu acu priekšā uzplauka un novīta aizgājušo gadu vīzijas.

Mēs bijām kara bērni. Mēs neatcerējamies, tas ir, mēs nevarējām atcerēties vienpadsmito septembri, Bin Ladenu, Irāku vai Afganistānu, bet šie notikumi vienmēr bija klātesoši mūsu mazajai pasaulei. Globālais karš pret teroru lokāli apsieda mūsu kluso bērnību post-padomju kūrortpilsētā.

Vēl tagad man atmiņā ir palicis maigais vasaras vakars laukos pie tantes; pelējuma pildīto sienu aromāts, ar mājas olām ceptas pankūkas, pie galda samesti vilnas deķi un novada ziņu raksti. Tam visam pāri – tumšā istabas stūrī iebāzts korejiešu televizors. Retie statiskie viļņi pārrāva sagrautas pilsētas kadrus – tādas pašas pilsētas, kādā es biju pieradis iet pie friziera. Sašautās ēkas priekšā skumīgi gruzdēja caurumains krievu bruņutransportieris. Es nezināju, es nevarēju zināt, kas bija Abhāzija, Osetijai, vai kāpēc bruņutransportieris izskatījās tik bēdīgs. Piebāztajās brīvvalsts laika mājas sienās atbalsojās aviācijas dzinēji, kamēr ārā, dīķi, kurkstēja brūni vardulēni.

Šķiet tā bija līdzīga diena, skolas brīvlaiks, kad no rīta ieslēdzis stacionāro datoru, es vēlējos uzspēlēt Okeāniju. Atverot pārlūku, kā starta lapa uzleca kāda ziņu aģentūra. Bez izvēles to redzēt vai neredzēt, paša cilnes augšā grozījās sarkans uzraksts. “KARŠ”. Vēl tagad es noskurinos, atceroties aukstās trīsas, kas pārskrēja pāri manam ķermenim. Es gan biju dzirdējis vecāku sarunas – kaut kas par kaut kādu Maidanu vai Krimu, bet tās nebija mani sagatavojušas kam šādām.

Ja haoss ir vienmēr klātesošs, pats bezgalības fakts kļūst par jaunas kārtības sākumu. Tā notika arī toreiz. Trauksmainās bērnības sajūtas izplēnēja vidusskolas jaunatrastajā vitālismā. Es vairs nepateikšu viņas vārdu – šķiet tā bija Beāte vai Amanda, ar kuru toreiz pēc skolas mēs gājām mājās. Pusceļā apsēdušies uz nopulētiem akmeņiem netālu no jūras, mūsu sarunas aizplūda neapzinātu murgu virzienā. Es bieži piedzīvoju miega paralīzi un viņai bija līdzīgi. Vienīgais, kas man no sarunas ir palicis prātā ir mūsu kopīgais secinājums – cilvēks lielus lūzuma punktus sajūt pirms tie materializējas. Pavisam netālu no mūsu atpūtas vietas zaļoja vītolu pumpuri un dīga pirmā pavasara zāle.  Nedaudz uzpūta ziemeļaustrumu vējš un saules mestie fotoni izlauzās cauri viņas jau tā izbalējušajiem matiem.

Noskanēja glāžu šķindoņa.

-Tu ko bļe, dzersi vai dirsīsi?

Atmiņu vilnis atkapās apziņas mijkrēšļos. Degošie pilsētu skati, klasesbiedrenes sausie matu gali, sasprēgājušās lūpas un kliedzoši ievainotie sāka irt, līdz pavisam noslīka mirkļa spilgtumā. Mēs bijām vēl nedzimuša kara dzimušie bērni un šī bija mūsu neaizskartā oāze. Es vēlējos tikai vienu – veldzēties tās spirgtajā enā. Manas lūgšanas tika atbildētas tajā pašā brīdī, jo Linda vai Emīlija taisīja nākamo līniju.