kandava un talsi
Pār Ventspils šoseju guļ migla. Autobusa skaļrunī vīrieša balss nosaka “Nākamā pietura”, un tad nevietā apraujas, it kā nākamā pietura būtu tukšums. Esmu ceļā uz Kandavu. Spīd zilās un sarkanās gaismas. Es dzīvoju kopā ar šiem cilvēkiem autobusā – šiem, kuriem netīk agri celties, bet kuri baudā atslīgst siltajos krēslos līdz savai pieturai.
***
Nost no šosejas, biezoknī, grimst Mācītājmuiža, kuru sargā groteski balti putnubiedēkļi. Koki aug kroplīgi un to sīkstos ķermeņus rotā nezināmu sērgu pleķi. Mazliet tālāk pāri Abavai stiepjas sarūsējis dzelzsbetona tilts. No tā krītošie pelni ievirpinās rudenupes brūnajā ūdenī. Tālumā mauj kāds noskumis raglops.
***
Dzeloņdrātis. Visur dzeļondrātis. Tik tikko saredzāms pavīd izplīsis caurums. Es eju, un kājas grimst dzeltenajā mūklājā. Mežacūku uzraktie lauki jaucas ar miklām slīkšņām. Lauku bērzi tiecas pēc vientulības, bet paliek mazāk. Uz meža bērziem attiecas ciršanas aizliegums. Ar mums ir tāpat.
***
Pie nodegušas saimniecības ēkas es pārlecu dzeloņdrātīm un apstājos pie neliela strauta. Kas Cēzaram Rubikona, man ir šis strauts. Atsperos pret akmeni un esmu otrā pusē.
***
Gotiskas aristokrātu villas ar saules baterijām. Priekšā takai zīme “Privātīpašums”. Kā gan cilvēkam var piederēt ceļš? Cilvēks tam ir par mazu, tam pieder tikai gaita, un arī tad uz īsu brīdi vien.
***
Pļavā, muguras pagriezuši, ganās divi zirgi. Melns un balts. Un abi ēd kopā.
***
Blakus Kandavas-Sabiles šosejai grāvī dus notriekts stirnēns. Dzīvnieka asinis un sirds pirmo reizi elpo gaisu. Viņu notrieca, jo kādam bija jāaizbrauc uz Sabiles “Citro” nopirkt šokolādi. Būtu gandrīz metaforiski, ja nebūtu tik skumji.
***
Pie Sabiles vārtiem mani sagaida grāfa rēgs brūnā zirgā. Tam blakus, miruši bērni groziņiem rokās. Grāfs bēdājas, jo nejūt lietu, bet bērni met ziediņus man zem zābakiem un iet rotaļās.
***
Pilsēta grimst rīta aizmirstībā. Tikai omama, pēc skata kā zvirbulis, kurvīti nes malku plītij. Centrā sastopos ar dāmu pulciņu. Laikam radiooperatorēm.
-”Labrīt, vai lūdzu nepateiksiet kur šeit var nopirkt ūdeni?” es nepārliecinoši jautāju sievietei ar garākajiem matiem.
-”Neesmu dzērusi ūdeni jau 33 gadus.” Viņa atbild smaidot un uzrīda man dusmīgu kucēnu baru.
***
Es piekrītu Bodrijāram. Mans ceļš mani ierobežo. Es varu aiziet jebkur, ja tas ir pie mana ceļa. Mans ceļš ir Sabiles-Talsu šoseja.
***
Es pārēju pāri šosejai no kreisās puses uz labo. Nošvīkst bremzes. Aiz manis apstājas Valsts Policijas mašīna.
-”Pa kuru ceļa pusi jāiet?” Man iecietīgi noprasa.
-”Pa kreiso.”
-”No kurienes tu esi?”
-”No Jūrmalas”
-”Un ko tu šeit dari?” policists dziļā nesapratnē izmet.
-”Vienkārši eju”
Inspektors izmet joku, ka izskatos kā izbēdzis no mājām, liek man parakstīt papīrus par administratīvā pārkāpuma procesu un izsaka aizrādījumu. Tā tiku disciplinēts.
***
Kājas knapi tur. Līdz Talsu autoostai četri kilometri. Līst. Saulriets bija pirms desmit minūtēm.
***
Beidzot autoosta. Kioskā no laipnas sievietes nopērku cīsiņu mīklā un karsto šokolādi. Pēdējā laika labākā ēdienreize. Uzvelku armijas tuneli augstāk pār acīm un cenšos nenosalt. Stundu gaidīt autobusu lietainā un aukstā pieturā jau ir kļuvusi par manu pārgājienu klasiku, par joka kulmināciju. Blonda meitene man uzjautā, vai neredzēju autobusu kurš devās uz Ventspili 17:20. Paskatos stacijas pulkstenī. 17:40. Viņa šeit stāv kopš 17:15, es kopš 16:45. Nekāds autobuss uz Venstpili nav bijis – vēl jo mazāk autobuss 17:20. Meitene cerīgi nosaka, ka droši vien kāda kavēšanās. Domās novēlu viņai veiksmi. Neapskaužama situācija.
***
Pienāk Rīgas autobuss. Ielīdis dziļāk transporta beigās, es saraujos kamolā un cenšos sasildīties. Viss ir izmircis. Vēl viens piedzīvojums ir nonācis izskaņā. Kājas ir lupatās, bet tas nekas. Viss ir pārejoši.
